Viljams Šekspīrs "Hamlets"

Uzsākot rakstīt blogu, nosolījos, ka būšu godīga pret sevi par grāmatām, kas man patīk/nepatīk. Jo jāatzīst, ka nereti ietekmējamies no citu replikām un priekšlasītāju viedokļiem. Piemēram, ir noteikta cilvēku grupa, kas, uzzinot, ka, piemēram,  Hamlets man nav paticis, apgalvotu ko līdzīgu: "Šekspīrs taču ir mūžveca vērtība... blā, blā, blā", lai gan nereti, paši teicēji Hamletu ir redzējuši vien iestudējumā kādā teātra izrādē vai operā, kur klanot miegainās galvas, ātrāk gaidījuši ģeniālā Šekspīra izrādes beigas.

Ar kaunu jāteic, ka no, ar darbiem bagātā, angļu renesanses dramaturga Viljama Šekspīra iepriekš biju lasījusi vien "Romeo un Džuljetu". Taču manai toreizējai, pubertātes nomocītajai dumpinieka gaumei, tā šķita par salkanu, muļķīgu un lirisku (galu galā, filma ar Leonardo Di Kaprio galvenajā lomā man nešķita īsti nopietni). Filma un grāmata par mīlestību...Šausmas! Tā man toreiz šķita. Stulbi, protams. Taču katram vecumam savi trūkumi!

Paļaujoties uz kādu sen redzētu ekranizāciju, uzskatīju, ka Hamlets nebūs īsti manai gaumei atbilstošs, taču pašai par pārsteigumu - patika un aizrāva.  Sākumā vien jāteic, ka grāmatu lasīju latviešu, ne oriģinālvalodā (tulkojis Jūlijs Roze), par ko sajutu nožēlu jau pēc pāris izlasītām lapām.

Par spīti tam, ka manas zināšanas 17. gs. literatūrā ir apšaubāmas, jāteic, ka Šekspīrs savu traģēdiju ir uzrakstījis ļoti laikmetīgu - gan saviem, gan maniem laikabiedriem. Lai gan mainījies ir izteiksmes veids, noņemot Šekspīra drāmas uzspēlēto patosu, mani dziļi uzrunāja viņa valodas lietojums un spēks, kādu sevī "nes" uzrakstītie vārdi un tēli.
Nenoliedzami, Šekspīrs paliek nepārspēts arī savā prasmīgajā metaforu izmantošanā. Savā ziņā, viņu pat varētu nodēvēt par tādu angļu Raini.

Pirms lasīšanas centos pārcilāt prātā sev zināmās Hamleta sižeta līnijas. Kaut kas par Ofēliju, šis tas par Klaudiju, Hamleta tēva spoku un, protams, pašu princi Hamletu ar rokā pacelto galvaskausu...  Tas bija viss ko spēju atcerēties. Lai gan pēdējais, iespējams, vairāk prātā "iegūlies" no bērnu multenēm un Montija Paitona filmām.

Sižets ir pilnībā traģēdijas vārdu attaisnojošs un nieka 115 lapaspusēs Šekspīrs paspēj aizsūtīt nāvē visus savus galveno lomu atveidotājus..

Klaudijs (Hamleta tēva brālis) ir kļuvis par karali pēc Hamleta tēva nāves, kā arī apprecējis viņa māti - karalieni Ģertrūdi. Sastopot tēva garu, princis Hamlets uzzina, ka patiesībā tēvs ir nogalināts un to godkāres, kā arī, iekārotās sievietes (prinča Hamleta mātes) dēļ ir izdarījis viņa paša brālis - jaunais Dānijas karalis Klaudijs. Hamlets dod zvērestu - atriebt tēva nāvi. Turpmākos četrus cēlienus princis tam arī gatavojas, izrādot Hamleta tēla karstasinīgo, ekspresīvo, aizrautīgo dabu. Varonis veido daudz, izteiksmīgus monologus par nāvi, dzīvi, cieņu, godu un citām īpašībām, kuras ne tik ļoti sasaucās ar apkārt valdošo galmu (ne Hamleta, ne Šekspīra, ne mūsu, laikos).
Jāteic, ka pēc Romeo un Džuljetas pieredzes biju iedomājusies, ka viens no lugas sižeta samezglojumiem veidosies ap prinča Hamleta un kanclera meitas Ofēlijas attiecībām. Taču, vilties nāksies visiem, kas sagaida Titānika cienīgu mīlestības traģēdiju - patiesībā Hamleta un Ofēlijas attiecības lugā (ne Dailes teātra izrādēs), tiek aprakkstītas vien attālināti (Ofēlija, pēc Šekspīra, vispār būtu vien 10. plāna aktrišu loma). Hamlets Ofēliju mīl, taču atceras pieminēt to vien tad, kad Ofēlijas varone deklarē vienu no saviem 20 lugā atvēlētajiem teikumiem.  Pāris lappušu mīlas moku tēlaini apraksti nav tas, kas jāmeklē, nedz tas, ko var atrast, Hamletā.

Manās sākotnējās ekspektācijās par lugu, ietilpa arī, šķiet, slavenākais jautājums visā dramaturģijas vēsturē  "Būt vai nebūt," kuru manā prātā nez kāpēc Hamlets deklamē turot vienā rokā pacelto galvaskausu.
Patiesībā viss ir pilnīgi citādāk - jautājums tiek izteikts krietni agrāk, Hamleta monologā. Savukārt galvaskauss prinča rokās nonāk vien tuvojoties grāmatas beigām -  dialogā ar kapraci. Kurš Hamletam atklāj, ka tas piederējis viņa bērnības dienu galma ākstam - Jorikam! 
"Kur ir tavi joki, Jorik? ... Vai Tev nekā vairs no tā nav palicis? Pat nevienas piezīmes par tavu paša ņirdzīgo smīnu? Pilnīgi uz mutes kritis? Ej pie savas kundzes, kad viņa sēd pie spoguļa, un saki tai, ka viņa var likt krāsu uz saviem vaigiem, kā ar ķelli, bet, ka šāda pievilcība reiz gaida arī viņu."

Lugas 4. cēliena beigās mirst Hamleta mīļotā - liriskā, maiguma pārpilnā,  Ofēlija -  kas sērodama par tēva - kanclera Polonija - nāvi (kuru princis Hamlets nogalina noturot par portjerā paslēpušos...žurku) dodas lasīt ziedus, lai pītu vainagus sēžot pie upes esošajā sēru vītolā, taču koka zars nolūzt, Ofēlija ieveļas strautā un noslīkst.
Lai gan pats Viljams Šekspīrs, ķēņiņienes Ģertrūdes personā, veltījis šai nāvei un tās izklāstam vien mazāk kā lapaspusi, radošos prātos šī epizode atstājusi neizdzēšamus nospiedumus, iedvesmojot virkni talantu pievērt īpašu uzmanību tieši šai traģēdijas epizodei.  Gleznotāji -Džons Everets Milē,  Viljams Voterhauss... Režisors Lars fon Trīrs (no filmas Melanholija ainām, līdz pat filmas vāciņam)... Un pat Oskaru Vaildu, kurš "Doriana Greja ģīmentē", izmantoja Ofēlijas gaišo, mīlošo, šķīsto tēlu savas varones, aktrises Sibillas Veinas, radīšanai.

Grāmatas finālā - 5. cēlienā cīnoties ar Ofēlijas brāli Laertu, iet bojā arī pārējie centrālie lugas tēli - princis Hamlets, ķēniņš Klaudijs, Hamleta māte - ķēniņiene Ģertrūde, kā arī pats Laerts. Un arī pēc šīm nāvēm Hamlets tam nevelta apceru pilnus, metrīgus aprakstus.

Antropocentriskais princis Hamlets, mani apbūra, spējot padarīt pašas lugas lasīšanu dinamisku. Lai gan mazliet kaitinošs tēls, tomēr Hamlets iemieso sevī dzīvīgumu, degsmi, drosmi, kas patīkami kontrastē ar lišķīgajiem, korumpētajiem galma personāžu aprakstiem.
Šekspīrs ir mūžīgu problēmu risinātājs un mūžīgi uzdodamu jautājumu vaicātājs. Gan pirms 414 gadiem, gan šodien - kas vedina domāt, ka tuvākajā laikā izlasīšu vēl kādu Šekspīra darbu oriģinālvalodā.

9/10

"Ofēlija"/ Džons Everets Milē / 1851. - 1852./ Teita galerija, Londona 

Citāti:

- "Ak, vājība, tavs vārds ir sieviete!"

- "Ļauns darbs nav sedzams. Pat kapa smiltīm, - reiz top visiem redzams."

- "Laiks izgāzies no eņģēm. Ak, kāds lāsts. Ka taisni man bij jādzimst celt, kas gāzts!"

- "Tāds mūsu kauns - Un bieži mums tas jāpieredz, - ka svētiem, Un dievbijīgiem vaibstiem apcukurot, Var pašu nelabo"

- ''Lai sātans valkā sēras. Es apvilkšu caunādas"

- "Vārds lido augšup; doma plok pie zemes: Bez domām vārdus pretī neņem debess"

-"Šādas sugas ir daudzi, un zinu, ģeķīgais laikmets viņus dievina. Viņi piesavinājušies tikai sarunas ārieni; izskaņu; - šņācošu gāzi, kas viņus iznes caur vistukšākajiem un sēnalainākajiem spriedumiem; pamēģini tos aptaustīt, - burbuļi pārsprāgs."