Nereti blogus par grāmatām raksta cilvēki, kas var lepoties ar to, ka 3 gadu vecumā (mēnesi pēc runāt prasmes apgūšanas) iemācījās lasīt , atcerēties kā 12 gadu vecumā izlasīja savu pirmo Prusta darbu un līdz 20 gadiem jau bija iemācījušies teju vai visus 939 „Noziegums un sods” varoņu vārdus.
Katrā ziņā, viss iepriekš minētais nav par mani – patiesībā lasīt es iemācītos vien 6 gados, ar krietni lielu piespiešanos, lai gan jāteic, ka talants man bija un uzsākot skolas gaitas, es ieguvu godpilno titulu kā klases ātrākā lasītāja – no manis tas prasīja vien spēju izburot 83 vārdus minūtē.
Arī pārmetumi, ka lielākā daļa grāmatu taču bija jālasa vidusskolas obligātajā literatūrā īsti neattiecas uz mani, jo reiz es tiešām mēģināju – jāteic, ka Jaunsudrabiņa „Ar makšķeri”, nobendēja manu mazās meitenes interesi par obligāto literatūru pavisam (Jāni, piedod). Garos pārspriedumus par Daugavas krasta ainavām un zivīm, es labprātāk nomainīju pret „mājiņu” spēlēšanu ar māsu un tā vietā, lai iejustos Toma Sojera ādā, es sevi spēlējoties mēdzu dēvēt par „Baibu”, jo toreiz man šķita, ka tas ir skaistākais sievietes vārds, kāds vien izdomāts.
Literatūra, ārpus Rikikī un Pifa piedzīvojumiem (kuru dēļ es pat pamanījos iemantot iesauku Krustmāte Agate), mani sāka aizraut krietni vēlāk, apburot mani ar to maģisko, sevī ievelkošo šarmu, ko spēj sniegt grāmatas.
Stāsts par blogu sākās pavisam banāli. Ir grāmata, kam man allaž ir bijis mazliet„bail” pieķerties. Tāpēc šis pirmais ieraksts būs par to, kā es nolēmu pārvarēt bailes no „Brāļiem Karamazoviem”, sastādot „10 + 2 grāmatu sarakstu”, kuru pati sev apsolīju izlasīt līdz martam. Un par manu „ceļojumu” grāmatu pasaulē.
Bez pretenzijām kļūt par profesionālu grāmatu kritiķi.
